Jump to content
php.lv forumi

Ko jūs domājat par darba devējiem?


Squad

Recommended Posts

Web lapu cepšana ir nabagu maize, kur nu vēl pašam tādu "kantori" uzturēt... Tu pats būsi stresā un visu laiku bļausi uz saviem pāris darbiniekiem, jo tev viņiem jāmaksā kaut cik jēdzīgas algas, ko esi apsolījis, bet nav zināms, kad un kā ienāks vispār kāda nauda... Vai to tev vajag un taviem potenciāliem darbiniekiem? Šaubos! Saudzē nervus un dari, to, kas ir reāli - ko pats vari pavilkt...

Link to comment
Share on other sites

  • Replies 118
  • Created
  • Last Reply

Top Posters In This Topic

Bieži redzu, ka darba ņēmēji un darba devēji neizprot dažas lietas:

darba ņēmējs - pārdod savu darbu, bet nezin kādēļ paralēli interesējas, cik darba devējs ar to ir nopelnījis un kurn, ja viņam liekās, ka darba devējs ir sev savācis par daudz. Vispārīgā gadījumā - tā nav darba ņēmēja darīšana, par cik lielu naudu darba devējs ir spējis pārdot produktu, kura tapšanā ir piedalījies darba ņēmējs. Ja gribi saņemt daļu peļņas, tad kļūsti par investoru vai dibini savu uzņēmumu!

darba devējs - mēģina taisnoties/čīkstēt, ka tirgus apstākļi ir slikti, ka maz pasūtījumu, utt. Tā nav darba ņēmēja problēma, ka tu nespēj atrast noietu tam darbam, ko tev ir pārdevis darba ņēmējs. Tieši tādēļ arī viņš pats nedibina savu uzņēmumu, ka ir pieņēmis lēmumu nenodarboties ar uzņēmējdarbību - un tieši tādēļ Tu darba devēj arī vari gūt peļņu pārdodot darba ņēmēja darbu.

 

Darbaspēks saņem algu, bet uzņēmējs peļņu (kas uzsākot biznesu var pāris gadu būt nevis peļņa, bet gan zaudējumi).

 

Darba ņēmējs ir ieinteresēts pēc iespējas dārgāk pārdot savu darbu, bet darba devējs, kā minimizēt "ražošanas" izmaksas un maksimizēt peļnu. Vienkāršas lietas, bet nezin kādēļ, ļoti daudzi darba ņēmēji uzskata, ka viņiem pienākas daļa uzņēmumā. Un tāpat arī nezin kāpēc darba devēji uzskata, ka par zaudējumiem (kas radušies pārdošanas krituma dēļ vai uzņēmuma nemākulīgas vadīšanas rezultātā) ir atbildīgs darba ņēmējs.

Link to comment
Share on other sites

Aleksej, nu tās ir ekonomikas pamatlietas - ir tāda lieta kā izmaksas - pastāvīgās, mainīgās izmaksas - darbaspēka izmaksas parasti ir pie pastāvīgajām izmaksām un ir ieņēmumi! Ieņēmumi mīnus izmaksas ir vienāds ar bruto peļņu. Pēc nodokļu nomaksas no bruto peļņas paliek nesadalītā peļņa - un atkarībā no daļas uzņēmumā uzņēmuma īpašniekiem pienākas katram savs kumoss. Darba devējs var būt arī algots vadītājs - administrācijas darbinieks, piemēram - nodaļas vadītājs! Lai motivētu dažādus vadītājus, viņiem alga parasti tiek ierindota mainīgajās izmaksās, līdz ar to viņu alga mainās līdz ar uzņēmuma veiksmēm/neveiksmēm - attiecīgi - šīs algas ierindojamas mainīgajās izmaksās. Un vadītājs pērk darbaspēku par tirgus cenu, cenšas nepārmaksāt! Darbiniekam principā ir jāpilda savi uzņēmumā noteiktie pienākumi un viņam par to maksā fiksētu cenu un principā ar uzņēmumu finansēm viņam nav nekāda sakara! Darba devēja pienākums ir samaksāt par preci jeb šai kontekstā - samaksāt algu! Un darbiniekam neinteresē, kur uzņēmējs to naudu raus, tā pat kā, piemēram, diezin vai cukura izplatītājus uztrauc, kur Laima raus naudu par ko iepirkt viņu cukuru - jeb Laimai tās ir izvejvielas - izmaksas! Uzņēmuma augstākie administrācijas darbiniekie - "bosi" ir ieinteresēti lielākā peļņā, jo no tā ir atkarīga gan viņu darba vietas esamība - no panākumiem, gan arī alga!

Link to comment
Share on other sites

Java, tieši tā!

Un nesaprotu es tos brēcienus: "Es te tik krutu megalietu uztaisīju, kuru pārdeva par nenormālo naudu, bet man iedeva tikai to... , kas rakstīts manā darba līgumā!" Nu, tieši to arī dabūji, kas bija paredzēts. Jā, motvēšanai var būt vai nebūt papildus bonusi/prēmijas utt. bet pamatā visam ir tavs darba līgums, kurā, rupji runājot, ir pateikts - par to, ka tu mums vergo 8h dienā 5dienas nedēļā mēs Tev maksājam X Ls", kas no otras puses, rupji runājot, nozīmē: "pat, ja mums nebūs, ko dot Tev darīt 8h dienā 5dienas nedēļā, mēs tomēr būsim spiesti Tev maksāt X Ls".

Link to comment
Share on other sites

Aleksej - uztaisot kādu "megalietu", darbinieks gūst "nākotnes labumus", kas reāli izpaudīsies arī materiālā labumā, gan uzkrātā pieredze strādājot, gan darba devēja atzinība. Sakarīgs darba devējs tādam darbiniekam pats palielinātu algu un censtos noturēt uzņēmumā, tā ka nez vai par to būtu jāčīkst...

Otra lieta - ja uzņēmējam galīgi neiet, darba nēmējs tik un tā savem savus X latus mēnesī, kaut arī uzņēmums pats cieš zaudējumus. Bet pēc likuma darba ņēmēju nedrīkst atlaist par to vien, ka uzņēmumam neiet biznesa - tad uzņēmuma jāsamazina štati un jāizmaksā kompensācija 3 mēnešalgu apmērā, kā arī jāziņo darba ņēmējam vienu mēnesi iepriekš, kā arī darba ņēmējs var saņemt ātri vien bezdarbnieka pabalstu - nu līdz jauna darba atrašanai līdzekļu pietiktu! ;)

Link to comment
Share on other sites

Lai gan ir dzirdēts, kā reāli dzīvē notiekot "štatu samazināšana". Ja uzņēmums vairs nevar atļauties darbinieku, viņš izsauc to pie sevis, blakus jau sēž juristu un uzstāda vienkāršu ultimātu:

"Vai nu tu aiziesi pēc paša vēlēšanās, vai arī mēs tevi vienkārši atlaidīsim pēc panta un mūsu jurists likumisko pamatu tam atradīs! ;)"

Lai gan par šitādu sviestu, manuprāt, var sūdzēties un sūdzēt tiesā!

Link to comment
Share on other sites

Aleksej, tā nu gluži nav.

Naudu kā tādu nevienam nevajag. Vajag lietas un pakalpojumus, kurus par to var nopirkt. Vajag labas nākotnes iespējas, utt.

Par tirgus principiem es piekrītu, bet ne kā naudu kā vienīgo tirgus instrumentu.

Ja cilvēks strādā uzņēmumā, tad viņam ir morālas tiesības prasīt tajā daļas, it sevišķi, ja viņš ir svarīgs ķēdes posms.

Piemēram tāda kompānija, kā Google, maksā saviem darbiniekiem, ne tikai algu, bet arī dod daļu firmas (akcijas). Tagad pirmie 1000 gūglē strādājošie darbinieki jau, dēļ google akcijām, ir kļūvuši par miljonāriem (precīzāk viņu akciju vērtība ir virs 5 miljoni dolāru katram). Un tas ir tikai godīgi, jo nejau viens vadītājs uzceļ firmu, bet gan visi kopā. ASV tas jau sen ir saprasts un 99% uzņēmumu speciālisti ar laiku ir līdzīpašnieki un bieži vien pat lielāki īpašnieki kā vadītāji.

Latvijā tikai cilvēki vēl ir ar tādu postpadomju domāšanu un neapzinās, ka pienākas, vai kautrējās prasīt daļas- nesaprot, ka uzņēmums bez darbiniekiem ir tukša graša vērts.

Bet principā es ieteiktu jebkuram speciālistam prasīt daļas uzņēmumā.

Link to comment
Share on other sites

Piemērs iz dzīves:

Pirms kāda laika pazīstam mediķis - augstas klases profesionālis, interesējās par darbu ārzemēs un tur bija tādi sludinājumi: Firma meklē tādu un tādu speciālistu, pēc 2 gadiem speciālistam būs 50% firmā. Uzņēmums bija tāds, kur šis bizness balstījās uz šī speciālista darbu.

 

Ja Latvijā ir IT kantoris, kurā 80% darba (atskaitot lietvedību un saikni ar klientiem) balstās uz IT speciālistiem, tad ir tikai normāli, ja vismaz 50% firma ir pieder šājā uzņēmumā strādājošiem speciālistiem.

Edited by codez
Link to comment
Share on other sites

Codez, es jau teicu - kļūsti par investoru! Tikai atceries - uzņēmuma likvidācijas utt gadījumā īpašnieki/akcionāri ir pēdējie, kas kaut ko saņem.

Līdz ar daļu nāk klāt arī atbildība par šo daļu.

Bet būtībā klasiskajā uzņēmējdarbības modelī peļņu gūst dibinātāji - tie kas ir ieguldījuši kapitālu. Uzņēmējs uzņemas risku - realizēt biznesa plānu un atpelnīt ar uzviju ieguldītos līdzekļus - darbinieki vispārīgi runājot ir instruments, ar kuru šo plānu realizēt. Jā, ārzemēs it īpaši juristu kantoros ir populāri vadošos darbiniekus motivēt un, būsim atklāti, piesaistīt uzņēmumam dodot viņiem daļas un piešķirot partnera statusu, taču tas ir bonuss nevis likumsakarība. Protams, katrs var veidot savu uzņēmumu kā vēlas un redz par pareizu (likuma ietvaros), taču vēl vinu reizi atkārtoju - peļņu sadala tie, kas iegulda kapitālu un ir dibinātāji (jā, var gadīties, ka Tu ieguldi savu spožo intelektu - bet tik un tā - Tu tātad esi viens no īpašniekiem ar visu izrietošo risku un atbildību).

Sanāk kaut kā negodīgi, ja uzņēmējam ir jātolerē lielāks risks nekā darbiniekam. Ar darbinieku ir noslēgts darba līgums, kurā ir paredzēts, vai viņš var vai nevar pretendēt uz daļu. Ja tiek iekļauts punkts par daļu, tātad uzņēmējs atklāti saka: "sorry vecīt, es tev nevaru šobrīd maksāt tik, cik Tu patiesībā esi vērts un mēs abi (man par nožēlu abi - nevis es tikai viens) to ļoti labi zinām, tādēļ kā motivējošo līdzekli uztver potenciālo peļņu un uzņēmuma vērtības pieaugumu, ko mēs varētu gūt".

Link to comment
Share on other sites

codez - tieši tā - darba sludinājumā jau ir ietverts, ka speciālistam būs tāds un tāds procents (bet ne jau nu puse - tikai nevajag!!!). Vai Tu, kad stājies darbā, tev tika piesolīta daļa? Ja tika, tad protams, tev ir uz to tiesības. Bet ja netika, tad nelolo cerības, ka daļa ir likumsakarība.

 

P.S. To es saku no savas, samērā rūgtās, personiskās pieredzes. ;)

Link to comment
Share on other sites

Aleksej, ja tas ir bonuss, tad ASV šādi bonusi ir ļoti izplatīti, jo tiek realizēti daudzās lielajās kompānijas (zinu, jo esmu par to interesējie). Pat Latvijā, draugi, kuri strādā ASV programmatūras izstrādes firmas Latvijas filiālē saņem daļas uzņēmuma. Un viņi ir ierindas programmētāji (protams jāatzīts, ka labi (bijušie olimpieši)). Taču tas pierāda, ka šāds mehānisms atmaksājas un ir gan efektīvs, gan motivējošs. ASV biznesa modeļi tomēr ir sevi praktiski pierādījuši, kā diezgan efektīvi.

 

Principā ja programmētāji būti sociāli ideoti, varētu viņus piespiest programmēt pret kartupeļiem un pienu, taču viņi grib naudu un pie tam daudz naudu. Bet viņi vēl nav apzinājušies savu vērtību, lai prasītu daļas.

Tu runā par kapitāla ieguldīšanu. Bet tikpat labi mēs varam programmētāja darbu novērtēt kā kapitālu, kur par daļu viņš saņem atlīdzību, bet daļu iegulda firmā un saņem pretī firmas daļas.

Pašlaik programmētāji nevar vienkārši vairāk prasīt naudu, jo tad juktu ārā daudzi biznesa modeļi, bet viņi vēl neapzinās, ka viņiem pienākas vairāk un ka šo starpīpu var prasīt uzņēmuma daļās.

 

EDIT: Kas attiecas par mani, tad jā, es prasīju daļas firmā un dabūju tieši tik cik prasīju, jo savādāk vienkārši nepiekāpos, bet izrādās, ka biju vajadzīgs.

Ja visi programmētāji sāks prasīt daļas firmās un nepiekāpsies savādāk, tad drīzi vien tā būs ierasta lieta asī Latvijā, ne tikai ASV, ka speciālisti saņem daļas.

P.S. Protams es runāju par speciālistiem.

Edited by codez
Link to comment
Share on other sites

Ir diezgan stulbi, ja augstas pakāpes speciālists savu mūžu nostrādājis, piemēram, 5 firmās un nav miljonārs.

Vienkārši paradoks slēpjas tajā, ka ASV cilvēki ir uzņēmīgāki. Ja maksātu tikai algas, tad daudzi nestrādātu lielās kompānijas un mēģinātu savus biznesus, bet kopēji modelis ir optimālāks, ja vairāki cilvēki strādā pie viena projekta, tāpēc efektīvāk ir tā, ka viņi visi ir dalībnieki lielākā uzņēmumā, nekā katrs savā mazajā.

Kad Latvijas speciālisti to sāks apzināties, tad Latvijā arī tā būs.

Link to comment
Share on other sites

Es runāju par to, ka uzsākot uzņēmējdarbību tu:

1) Ieguldi kapitālu

2) Uzņemies risku

 

Programmētājs neko no pirmajiem diviem punktiem nedara - tikpat labi Tu varētu pateikt, ka sētnieks ir pelnījis daļu no apsaimniekošanas uzņēmuma vai namīpašuma, jo viņš taču ļoti labi slauka ielu. Ok, sētnieks, bija pārāk pārspīlēts piemērs, taču tas pēc būtības atspoguļo tavu nostāju. Jā, ja par darbinieku (nav svarīgi programmētāju, grāmatvedi, sētnieku) ir jācīnās jo to ir maz darba tirgū, tad viņam piedāvā šādus bonusus, lai viņam neienāktu visādas "muļķības" galvā (mainīt darbu, sākt pašam nodarboties ar uzņēmējdarbību), taču ierindas darbiniekam šādas ekstras nav un tādām arī nav jābūt, jo viņš tādēļ arī dzīvo relatīvi stabilu dzīvi neplānojot vairāk par mēnesi uz priekšu.

 

P.S. Arī man ir piedāvājums iegādāties akcijas uzņēmumā, kurā es strādāju.

Link to comment
Share on other sites


×
×
  • Create New...