Cik reāla ir spēja strādāt patstāvīgi?

[Mr.Key]

Sveiki!

 

Šoreiz es vēlos izteikties par dažām absurdām lietām, kuras esmu novērojis laika gaitā. Lasot un uzklausot darba devēju prasības, viens no punktiem, kuru praksē nekad neesmu izpratis, kā tas ir iespējams, ir "spēja strādāt pastāvīgi". Vai "neatkarīgi". (Neanalizēšu tādus gadījumus, kad spēja strādāt pastāvīgi nepieciešama kopā ar spēju strādāt komandā). Esmu manījis arī cilvēkus, kas izmisīgi mēģina vienatnē kaut ko sasniegt, tajā skaitā, iespējams, arī es pats tā esmu rīkojies.* Man tas asociējas ar to, ka darba devējs grib uzdot uzdevumu darbiniekam un saņemt rezultātu, bet viss pārējais pa vidu ir cilvēka paša problēma. (T.i., praksē tas tas varētu izpausties tā, ka pirmdien tiek iedots uzdevums un piektdien tiek prasīts rezultāts, ja rezultāta nav, vienīgā diskusija ir par jaunu termiņu. ja ir, tad - nākošais uzdevums) Tas, kā izpildītājs vadīs pats savu darbu, kā motivēs sevi pabeigt uzdevumu, kā centīsies to paveikt pēc iespējas labāk, šādu darba devēju neinteresē. Viņaprāt, bizness ir tāds, ka tiek iedoti uzdevumi un savākti rezultāti, apmaiņā pret naudu. Arī no otras puses, eksemplāri, kas mēģina visu darīt vieni, domā apmēram tā - "es te mazliet iespringšu un pēc tam būšu karalis".

 

Bet varbūt ka tā ir nepareiza pieeja!? Indivīds nespēj strādāt absolūtā vienatnē, vismaz manuprāt, ne. Man ir bijusi lieliska pieredze projektos, kur kopā ar darbu vadītājiem, kolēģiem u.c. ir izveidoti risinājumi, gūstot no tā prieku un izveidojot nemaz ne sliktus risinājumus. Ir bijusi arī pieredze, kad pasūtītājs nesaņem neko, jo pat pie vislabākās gribēšanas, nav sanācis vienam pievērsties pie ilgstošas strādāšanas (nav runa par maziem, dažu h ilgiem darbiņiem). Ir bijis, ka pasūtītājs intensīvi komunicē, tad arī viens esmu izveidojis labu risinājumu.

 

Cik zinu, daudziem programmētājiem, kas strādā vienatnē (t.i., taisa klientiem) ir šāda veida problēma.

 

Šodien uzdūros interesantam tekstam (izvilkts no plašākas analīzes):

Arī pieaugušie paliek ‘sociāli’ dzīvnieki: viņiem saglabājas nepieciešamība pēc ārējās stabilizācijas avota. Šī atvērtā sistēma nozīmē, ka daudzējādā ziņā cilvēki nevar būt stabili paši par sevi, un nevis nevajadzētu, bet tieši nevar. Šī īpašība nesaskan ar realitāti, sevišķi tādā sabiedrībā kā mūsējā, kurā tik augsti tiek cildināta individualitāte. Pašpietiekamība izrādās sapņu burbulis, kuru pārdur limbisko smadzeņu skaudrā īstenība. Psiholoģiska stabilitāte nozīmē atrast cilvēkus, kuri jūs harmoniski iespaido, un saglabāt kontaktu ar viņiem.

 

Es esmu pārsteigts, cik šī lakoniskā rindkopa no pētījuma precīzi saskan ar manis novēroto - labs "dajebkas" iespējams tikai esot harmonijā ar citiem., t.i., kolēģiem, priekšniekiem, padotajiem, klientiem, apakšuzņēmējiem, utml., ja runājam par profesionālo līniju.

 

Rezultātā mans secinājums: Fiziski nav iespējams strādāt individuāli un pastāvīgi. Darbs jāveic komandā, un tādā komandā, kurā esat harmoniskā saiknē ar citiem tās locekļiem.

 

Ko no tā varētu iegūt darba devēji/priekšnieki/pasūtītāji: Atmetiet cerības atrast individuālo kareivi, kurš viens pats uztaisīs lielisku risinājumu. Meklējiet vai nu komandu, vai arī esat gatavs veltīt savu laiku regulārai komunikācijai.

 

Ko no tā varētu iegūt darba ņēmēji/padotie/izpildītāji: Nedariet darbus vienatnē. Strādājiet kolektīvi (dažādos veidos - firmā, ar draugiem, bieži komunicējot ar kolēģiem). Izvairieties no darba, kurš jāveic vienatnē - neuzņemieties tādus projektus vai arī izskaidrojiet pasūtītājam, ka viņam būs jāiesaistās darbos. Ja vēlaties realizēt kādu savu ideju, meklējiet komandu, ar kuru kopā to izdarīt, ja to neatrodiet, metiet mieru (pilns webs neizdevušos un vientuļu webprojektu).

 

Tagad jautājums darba devējiem - vai nevarētu būt tā, ka darbinieki sēž draugos ne tāpēc, ka slinki, bet tāpēc, ka esat viņus pametuši vienus, nevēlaties strādāt kopā ar viņiem? vai nevarētu būt tā, ka darbinieki nevis kuļ tukšus salmus, bet vēlas realizēt pilnīgi dabīgu organisku nepieciešamību pēc domu apmaiņas, just saikni ar pārējo? vai nevarētu būt tā, ka nevis darbinieki ir slinki un nepilda to, ko solījuši, bet tajā pašā laikā jūs paši nemaz neesat veikuši priekšnosacījumu darba izpildei - sekošanu līdzi?

 

Jautājums darba ņēmējiem - vai, izvairoties no sociālās komunikācijas (neesot ne draugos, ne forumā, nerunājot ar kolēģiem, vispār, turot klusēšanu par zeltu (kāpēc?)), jūs paši negraujat iespēju sasniegt daudz vairāk? vai nav tā, ka tie, kas darbojas kopā, kaut arī tehniskās zināšanas ir sliktākas, sasniedz daudz vairāk, nekā darbojoties vienatnē?

 

Kādas ir jūsu domas, vai jūs uzskatāt, ka ir iespējams strādāt individuāli, pastāvīgi, viens pats?

 

________

* - zinu vairākus gadījumus, kad kā tālāka forma šādu individuālistu centieniem izcelties seko emigrācija (it kā labākas dzīves meklējumos), vai nepārtraukta runāšana par to, cik labi būtu emigrēt (tur jau nu gan viss sanāks). Nereti tas arī dod pozitīvu efektu, jo cilvēku sagaida nobriedusi sabiedrība un viņš ātri kļūst par vienu no kaut kā, ar ko kopā ir labi.

Edited December 5, 2010 by Mr.Key

[codez]

Manuprāt sekas, ko tu apraksti izpaušās bieži, taču cēloņi šīm sekām tikai retā gadījumā ir tādi, kādus tu apraksti.

Galvenais cēlonis cilvēka darbībām ir tā sauktā motivācija. Motivācija tiek definēta loti plašā spektrā, tāpēc, lai par to turpmāk viennozīmīgi runātu, definēšu to: motivācija ir smadzenēs izvietoto algoritmu izpausme, kura izpaužās tā, ka algoritmi tiecās veidoties tā, lai palielinātu labsajūtu.

Šādi atgreizeniski labsjūtas palielināšanas procesi notiek smadzeņu emocionālajā daļā.

Tālāk smadzenēm ir jāpieņem lēmums par vienu vai otru darbību. Lēmumu pieņemšana notiek sekojoši. Smadzenēs ir aktivizēti kaut kādi apgabali. Šie aktivizētie gabali, atkarībā no saviem izmēriem un elektriskā potenciāla ko spēj dot, ietekmē savu nozīmi lēmuma pieņemšanas procesā.

Spēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu ar apgablaiem, kuri atrodas smadzēnu loģiskajos centros, kuri nav pakļauti labsajūtas atgriezensikajiem procesiem es saucu par gribaspēku. Lielākai daļai cilvēku šie apgabali tikai pavisam nedaudz var ietekmēt lēmumu pieņemšanu tiešā veidā.

 

Tātad cilvēkam smadzenēs ikdienā tiek pieņemti daudzi lēmumi, kuru pieņemšanā piedalās daudzi smadzenēs aktivizēti algoritmi.

Teiksim apskatīsim piemēru:

Cilvēkam jāprogrammē, bet viņš izvēlās sēdēt draugos. Vienkāršā gadījumā iespējams, ka nav palicis neviens aktivizēts algoritms, kurš ietekmē lēmumu pieņemšanu, ka jāprogrammē, kā tikai loģiskā domāšana. Turpretī izvēli sēdēt draugos var ietekemēt vairāki emocionāli algoritmi - zinātkāre, vajadzība pēc socializēšanās. Šīs darbības rada noteiktu labsajūtas līmeņa paaugstināšanos, kas laika gaitā ir šiem algoritmiem ir ļāvis izveidoties noteiktos izmēros un ar noteiktu elektrisko potenciālu (to sauc par ieradumu). Tagad šie algoritmi ir tik spēcīgi, ka viņu ietekme uz lēmumu pieņemšanu ir lielāka nekā teiksim plikai loģiskai domāšanai.

 

Paliek jautājums, kā vispār strādāt?

1)Samazināt to algoritmu ietekemi, kas ir spējīgi pieņemt nozīmīgus pretējus lēmumus strādāšanai.

Pirmais un vienkāršākais variants ir izslēgt šādas opcijas vispār (atslēgt draugiem.lv, utt) un ar laiku šo algoritmu izmēri, aktivitāte, elekoķīmiskasi potenciāls samazināsies (ieradums izzudīs vai samazināsies), bet tas var nepalīdzēt, ja šāds ieradums tiek stimulēts arī ārpusdarba.

 

 

2)Palielināt to algoritmu ietekmi, kas pieņem lēmumu strādāt.

Šis varētu būt visefektīvākais rīcības modelis, jo pastāv ļoti daudz un dažādi veidi kā radīt vai aktivizēt šādus algoritmus.

Šeit zināmā mērā izpaužās arī tas novērojums, ka cilvēkam ir nepieciešama socializēšanās, patiesībā ne tik daudz socializēšanās, cik tas, ka šajos procesos rodas labsajūtas paaugstinājums.

2.1.)Uzslava par padarīto darbu, tīri sociāla. Cilvēkam rodas labsajūta un nostiprinās ieradums strādāt.

2.2.)Atalgojums par padarīto darbu. Cilvēks ar šo atalgojumu nodrošina sev labsajūtu - ēdiens, siltums, seks, atpūta, utt. Šis gan nav nemaz tik spēcīgs motivātors, jo nepastāv tik cieša emocionāla saite starp darba darīšanu - atalgojumu - labsajūtu.

2.3.)zinātkāre, apgaismība, utt. Tie ir labsajūtas procesi, kas rodas atklājot, izdomājot vai uzzinot ko jaunu.

2.4.)vīzija vai kaut kas tāds. Ja darba rezultāts sola lielus augļus (ne tikai algu), tad iztēlojoties kas tiks iegūts, arī palielinās labsajūta un tas motivē strādāt.

 

Vēl ir daudz un dažādi iemesli, kas daudz un dažādās situācijas ietkemē dažādus algoritmus lēmumu pieņemšanā.

 

Sociālā komunikācija rada labsajūtu, bet tā ir tikai daļa no procesiem, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu. Tā var būt gan kā noteicošs process, ja citi procesi ir mazaktīvi, gan arī pavisam nesvarīgs, ja citi procesu algoritmi ir daudz lielāki un aktīvāki.

Manuprāt, pati sociālā komunikācija nav vajadzība kā tāda, bet drīzāk izpausme tam, lai palielinātu labsajūtu.

Tāpat arī, kā sociālā komunikācija var motivēt darbu, tā var arī motivēt citas darbības, tādā veidā demotivējot darbu.

 

Manuprāt, visefektīvākais veids kā motivēt sevi strādāt ir izstrādāt tīri tehniskas metodes kā aktivizēt tikai tos procesu, kuri motivē darbu un deaktivizē to procesu (piem., meditācija), kuri demotivē darbu.

Tas ir nevis censties ar tīru loģisko domāšanu (gribaspēku) piespiest sevi strādāt, bet izmantot loģisko domāšanu, lai radītu savās smadzenēs stāvokli, kad ir aktivizēti tie emocionālie smadzeņu apgabali, kuri dabīgā vaidā motivē mūs strādāt.

[foxsk8]

Par to patstāvīgo strādāšanu ir kā ir, varu tikai piekrist, bet bieži strādājot kopā ar kādu, vai kolektīvā, arī ir jābūt vienam līderim, kam ir spējas vadīt pārējos kā arī pašām ir jābūt kaut kādai sajēgai pār visu notiekošo, savādāk ir tā, ko tu uztaisi, jeb izveido, kāds cits ar savu darbību var sabeigt, vai radīt papildus darbus, uzdevumus, kas reāli nav ieplānoti. Un protams, komanda spēj izdarīt vairāk, nekā viens, tas ir sen pierādīts fakts.

[Kavacky]

Spēja strādāt patstāvīgi - tas nozīmē, lai ar darbinieku nebūtu jāauklējas un jāslauka dibens viņa vietā vai jāatgādina katru otro dienu, kā to darīt.

[Kaklz]

Spēja strādāt patstāvīgi - tas nozīmē, lai ar darbinieku nebūtu jāauklējas un jāslauka dibens viņa vietā vai jāatgādina katru otro dienu, kā to darīt.

 

Skarbi, bet patiesi. Ja tev katra lieta ir cilvēkam ar pirkstu jāparāda, kur un kā jātaisa, vai visi lēmumi jāpieņem viņa vietā, tad no tāda darbinieka ir maza jēga. Īstā vērtība ir darbinieki, kas paši ir spējīgi pieņemt lēmumus un tā tad arī ir spēja strādāt patstāvīgi.

 

Iedomājamies situāciju, kad vadītājs aizbrauc atvaļinājumā uz nedēļu. Ja darbinieki nemāk strādāt patstāvīgi, tad pa to nedēļu, kamēr vadītājs ir prom, reāli darbs vienkārši apstājas un netiek darīts NEKAS :)

[anonīms]

Ja runājam par bezalgas darbiem (teiksim savs projekts, kur ir piesaistīti papildus cilvēki), tad man kaut kā patīkamām un motivējošāk ir strādāt ar kādu kopā. Pat ne strādāt, bet vnk uzklausīt viņa idejas un tādā garā.

Dzīvs piemērs ir pirms pāris dienām veidotā reģistrācijas lapa. Kā programeris man galva nestrādā īpaši radoši no dizaina puses, tāpēc vnk runājām caur skype un viņš pastāstīja, ko vajadzētu kur un kā un viss tika pabeigts ļoti ātrā laikā.

Pēdējā laikā esmu ievērojis arī no savas puses, ka, ja man detalizēti nav sarakstīts, ko jādara, tad es pat varu visu dienu noslinkot un neko nedarīt. (Tas par gabaldarbiem)

[Mr.Key]

O, reku jau viņi ir!

 

Kavacky, Kaklz.. vai darbiniekam viss ir tik labi aprakstīts, ka jūs uzskatat, ka viņš visu var izdarīt?

Vai nevarētu būt tā, ka jūs pieņemat, ka jūsu pieredzes gūtā pieeja ir tāda pati, kā visiem, un tādēļ kļūstat neiecietīgi, ja kāds prasa paskaidrot, kādu tieši izpildījumu jūs vēlaties?

 

Piemēram, situācija:

- Izpildītājs saņem, piemēram, HTML dizaina skici. Viņš viņu realizē 1:1, un saņem pārmetumus par to, ka tas prasa ilgāku laiku, vajag taisīt apmēram tā, lai būtu aptuveni

- Izpildītājs otrā gadījumā realizē skici pēc pirmajā gadījumā apgūtās pieredzes - galvenais ir lielie vilcieni, un saņem pārmetumus, ka nav uztaisīts 1:1.

- Trešajā gadījumā no izpildītāja vēl tiek gaidīts savs radošais pienesums (uzlabojumi, noslīpēta ajax darbība utt.)

 

Manuprāt, jāpaiet zināmam laikam, kamēr komandas locekļi pielāgojas darba stilam. T.i., tas, kas jūsu gadījumā ir cilvēks, ar kuru jāauklējas, iespējams, patiesībā ir ļoti labs darba darītājs, taču neatbilst jūsu praktizētajai pieejai. Jeb tas ir savādāk patiesībā?

[Kavacky]

Tā jau ir vadītāja nekompetence - nepareizi uzdots darbs. Ja bija jāgriež 1:1, tad tā arī ir jāsaka, iedodot dizainu, ja jāgriež nahaļavu un tik, cik līdz 11:59 var paspēt - tad tas arī ir uzreiz jāpasaka.

 

Runa jau nav par to, bet gan - ja ir gana precīzi pateikts, kas ir jādara, tad lai tas tiek arī darīts un darbinieks pats var tikt galā, katru vienkāršu sīkumu nepārjautājot, lai var atrast kaut kādu risinājumu Google, ka jālieto šoreiz padding, nevis saka - šitais margins IE7 nestrādā un punkts, utt. Labi, ja vēl saka. Bet ja nu vispār vienkārši sēž, jo ķipa nav risinājuma un viss, gaidam vakaru vai kad kāds pateiks, ko darīt.

 

Plus tas piemērs izklausījās pēc kaut kāda ar inteliģenci neslimojoša robota - izpildītāja.

Edited December 6, 2010 by Kavacky