codez

JAVA, ar tevi ir nogurdinoši diskutēt, jo tava loģika ir maza bērna līmenī. Tu kā uzņēmējs pretī ieguldi savu darbu, savas vadīšanas spējas un arī savu ideju. Aleksej, pēc pirmo 5 minūšu filmas skatīšanās, gan pēc balss intonācijas, gan pēc tekstu formas, ir viegli saprast, ka šī filma ir tipiska demagoģijas filma. Tātad filmas taisa parasti, lai iegūtu popularitāti, piemēram, tādai pašai grāmatai, bet grāmatas ASV ir liels bizness.

JAVA, gan jau es šijā formuā būšu vēl, gan jau sagaidīsi arī nezinot manu vārdu. Aleksej, pasaulē viss nav diskrēti nodalīts un uzņēmējs un darbinieks reālā situācijā neatrodas galos, bet nedaudz uz vidu, kur uzņēmējs var būt nedaudz darbinieks un darbinieks var būt nedaudz uzņēmējs. ASV un arī pārējās pasaules, veiksmīgākais biznesa modelis http://en.wikipedia.org/wiki/Corporation "Corporations exist as a product of corporate law, and their rules balance the interests of the shareholders that invest their capital and the employees who contribute their labor. People work together in corporations to produce."

Ja es esmu WRONG, tad wrong ir visa ASV korporatīvā sistēma, jo to, ko es stāstīju, nav mans izdomājums, bet gan informācija, kuru esmu ieguvis, interesējoties par šīm lietām. Protams, ne visur 100% tā ir, bet daudz kur un paradoksāli, ka tieši veiksmīgākajos uzņēmos tā ir.

Neprasi man, tāda ir pasaules prakse, es to neizdomāju, tāda ir realitāte. ASV, ļoti bieži pilnībā finansējot projektu, VC saņem zem 10% no daļām. Kāpēc gan kotrolpaketi. Dažādos gadījumos varētu būt dažādi, bet kopā VC+darbiniekiem varētu sastādīt līdz 50% daļas. Piemēram, vairāk kā 1/3 googles pieder darbiniekiem, atskaitot dibinātājus Brinu un Peidžu.

Googles vairāk kā 90% peļņas nāk no Searcha un AdWords kopā un tie ir produkti, kas bija googlei jau no paša sākuma un tiem ir mazs sakars ar plašo produktu klāstu, kuri radīti pēdējos gados.

Ja tu likumīgi nolaidīsi VC naudiņu pa burbuli, tev nekādas parādsaistības nebūs jākārto, ja nu vienīgi tu biji paņēmis ieguldījumus, no bandīta Fedjas, kuram ir nedaudz savādāka izpratne par ieguldīšanu. Ja es tagad būtu miljonārs, tad es būtu jaunākais paštaisītais :) (self made) miljonārs Latvijā. Man vēl ir daudz laika un kafijas biezumi saka, ka man viss vēl priekšā.

Neliels kopsavilkums no mana skatu punkta: Ja uzņēmums ir attīstības fāzē, tad 1)VC riskē tikai ar saviem ieguldījumiem, tāpēc saņem nelielu daļu. 2)Uzņēmējs ir spējīgs cilvēks ar labām zināšanām, riskē ar savu laiku pastipirnāti, jo parasti strādā vairāk, tāpēc saņem lielāko daļu 3)Darbinieks riskē ar sava karjeras izaugsmi un iespējams mazāku algu, tāpēc saņem pavisam nelielu daļu. Ja uzņēmums ir stabils, tad: 1)VC saņem tik lielu daļu, cik reāli viņa ieguldījums atbils uzņēmuma vērtībai. 2)Uzņēmējs neriskē ar neko, viņam daļa jau ir, saņem tikai algu par savu darbu. 3)Darbinieka risks ir minimāls, tāpēc viņš saņem ļoti, ļoti maziņu daļu uzņēmuma, bet, ja tas ir stabils uzņēmums, tad ilgtermiņā tam ir jēga.

Bet tur jau tā sāls. Ja kantorim nav riska bankrotēt, tad uzņēmējs neuzņemās risku un no riska viedokļa darbiniekam pienākas daļas, tāpat kā uzņēmējam. Ja kantoris ir jauns un pastāv risks bankrotēt, tad viņš arī parasti maksā mazāku algu, kā tu minēji piemērā, tieši tāpēc arī šim programmētājam pienākas daļas, jo alga ir mazāka.

Kartējais Latvijas variants. Nevajag aizņemties naudu no urlām, kuri vada spēļu zāles. Normālā situācijā nekas nav jānoskaidro, jo risku uzņemas VC, nevis pats uzņēmējs. Lai gan VC risks ir nosacīts, jo parasti VC iegulda simtos uzņēmumu, tādējādi sabalansējot risku līdz minimumam.

Apnika jau atkāroties, tu riskē ar savu laiku, ko pavadi izaugsmei. Ja kompānija bankrotē, tu palec uz atpakaļu. Vēljovairāk, ja nav tik daudz naudas, tad maksā mazākas algas, nevis 10000Ls.mēn kā ASV, bet 1000Ls/mēn un dod daļas.

Atkal parādās Latvijas spekulatīvās tendences. Nekur pasaulē VC tev neprasīs 50%. http://www.nytimes.com/2007/10/25/technology/25facebook.html "Accel Partners, the venture capital firm that invested $12.7 million in May 2005, now holds stock that could be worth $1.65 billion." Tātad Facebook attīstības sākuma stadijā, kad tā vēl nebija nekas, 12 miljonu dolāru investīcija tikai pret 10% daļu. Taču šī daļa ir salīdzinoši mažāka nekā īpašnieka daļa. Taču ideālā gadījumā daļa būs vēl mazāka, jo daļa aizies arī darbinieku daļām.

Endij, protams, ja tu iesi uz Latijas ūberkantori, tad tevi ieliks par senior developer un saņemsi tu 1000Ls/mēnesi. Es runāju par reālām korporatīvām sistēmām, kuru standarti nāk no ASV. Tie paši progeri, tai pašā ASV kompānijas Latvijas filiālē saņem ap 700Ls/mēn uz rokas sākot darbu, bet jau pēc gada, viņiem maksā 1500Ls/mēn. un vairāki no viņiem kļūst par projektu vadītājiem un saņem 3000Ls/mēn. Un tas notiek Latvijā. Tagad aizejot no tā darba, tu uzreiz netiksi Latvijā tādā darbā, kur tev uzreiz maksās 3000Ls/mēn. Tāpat arī neviens no citurienes netiks tajā ASV kompānijā uzreiz par projektu vadītāju.

Eh, eksperts, paskaties kā ASV tiek veidots lielākais skaits e-komercijas uzņēmumu. Savācās daži čaļi, izdomā ideju, izstrādā koncepciju, iet pie VC un saņem naudu attīstībai, noalgo komandu un realizē ideju. Risku uzņemās VC, nevis uzņēmējs. Uzņēmējs, ka tas wiki bija rakstīts ir eksperts,kurš ir gatavs uzņmeties šo lietu novest, bet tikai retos gadījumos viņš riskē ar savu naudu. Tāds lūks ir ASV koteksts sakarā ar risku.

Endij, senior koderis vēl ir tikai otrais pakāpiens. To tu varbūt arī dabūsi, bet daudz grūtāk tev būs dabūs nodaļas vadītāju amatus, vai amatus valdēs, ja arī iepriekšējā uzņēmumā tu tādos strādāji. Tāpat tev būs jāiztur pārbaudes laiks, tāpat sākumā parasti alga ir mazāka un tikai pēc gada tu saņem jau krietni lielāku algu.

Protams zināšanu līmenis kāpj, bet, mainot darba vietu, karjeras izaugsmes straujums noteikti samazināsies, ja vien iepriekšējā darbavieta objektīvi tevi nepareizi novērtēja. Un tā būs vēl nerentablāka, ja iepriekšējais uzņēmums bankrotēja, jo tad uz tavu profesionalitāti skatīsies ar papildus skepsi.

Posmā starp interfeisu un implementāciju. http://en.wikipedia.org/wiki/Entrepreneur "Some observers see them as being willing to accept a high level of personal, professional or financial risk to pursue that opportunity, but the emerging evidence indicates they are more passionate experts than gamblers." Daži viņus redz kā tādus, kas uzņemās augstu personīgo, profesionālo un finansu risku, bet topošie pierādījumi rāda, ka viņi vairāk ir eksperti, nevis spēlmaņi. Tulkojums varbūt nedaudz līks, bet tas ir tas, ko es teicu dažus postus iepriekš.

Tā nu gluži nav. Parasti, kad programmētājs atnāk uz firmu, viņš sāk strādāt par programmētāju, taču pēc dažiem gadiem viņš var kļūt par projektu vadītāju, vēl pēc dažiem, par izstrādes nodaļas vadītāju, vēl pēc dažiem var nonākt vēl augstākā amatā. Reti, kad nepārbaudītu cilvēku uzreiz liks augstā amatā, reāli viņam būs sevi jāpierāda sākot no apakšas.

Nejauc uzņēmuma vadītājus ar uzņēmuma īpašniekiem, divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Nē tāpēc, ka ar minimālo algu cilvēks nevar iztikt un nodrošināt dzīvi. Protams ir dažāda profila uzņēmumi, bet, ja uzņēmums strādā ilgtermiņā, respektīvi tie nav kaut kādi lapu cepēji, kuriem vienu mēnesi ir ienākumi X, bet otrā 0, tad peļņa nenāk jau tikai uzreiz. Bieži speciālista darba radītie augļi nes peļņu vēl gadiem un tieši tāpēc speciālistam nav iespējams samaksāt visu algu uzreiz, bet gan tikai nelielu daļu, pārējo samaksājot uzņēmuma daļās - nākotnes peļņā.

WTF? Risku uzņemās azarstpēlēs. Šāda samaitāta domāšana var nākt ārā tikai no spekulatīvās Latvijas ekonomikas iemītniekiem. Normālā uzņēmējdarbībā risks ne tuvu nav primārā problēma. Zināmos gadījumos tas var parādīties, bet tādi gadījumi var būt arī darbiniekam, piemēram, ja bija divas iespējas, saņemt lielāku alku startupā, bet, ja startups bankrotē, tad karjera pa galam un jāsāk no sākuma vai iet par zemāku algu stabilā uzņēmumā, kur ar laika gaitu var iegūt labu karjeru un saņemt jau vairāk. Cik stārtupā ir risks uzņēmējam, tik arī darbiniekam, jo nejau naudai ir nozīmes, bet gan laikam,kurš mums ir atvēlēts. Uzņēmējam šis laiks izpaužās kā naudas savākšanas vai noplenīšana darbības uzsākšanai, darbiniekam šis laiks izpaužās kā patērētais laiks pēc, kura karjera jāsāk no jauna. Uzņēmējdarbība primāri ir smags un atbildīgs darbs, kas var sevī ieķļaut nestandarta darba laikus un vēl dažādas lietas, bet tādas lietas laikam ir bezcerīgi mēģināt ieskaidrot Latvijas spekulatīvajai videi. Vienkārši links: http://www.techcrunch.com/2007/11/12/count...e-millionaires/

Kapēc minimālā? Patiesībā speciālistam uz doto brīdi vajag tikai tik daudz, lai dzīvotu, kaut patiesībā viņa darbs ir daudz vērtīgāks. Ja jau par tirgu, tad par tirgu. ASV daudzi speciālisti saņem simtiem tūkstošu gadā. Ja kāds tāda paša līmeņa speciālists paprasītu ko tādu Latvijā? Neviens nevarētu samaksāt. Bet speciālists ir gatavs piekāpties - saņemt tik, lai izdzīvotu, bet pārējo savu ieguldīto darbu mainīt pret uzņēmuma daļām.

Ja daļu programmētāja darba uzskatām kā ieguldījumu pamatkapitāla, tad viņš gan iegulda, gan uzņēmās risku zaudēt šo ieguldījumu. Nemaz i ne. Ja sētnieki būtu deficīts, tad kā vēl varētu prasīt daļu un arī dabūtu. Ir vai nav jābūt, tas ir plāši diskutējams filozofisks sociāl-ekonomisks jautājums. Salīdzinājumam, ka var pastāvēt dažādi principi un nevienmēr pastāvošie ir tie labākie: Sociālismā arī nebija uzņēmējdarbības. Es, piemēram uzskatu, ka uzņēmumā jebkuram darbiniekam būtu jāsaņem daļas par tajā nostrādāto laiku, jo visi darbinieki veicina uzņēmuma izaugsmi. Bez tam tas ir arī spēcīgs motivējošs faktors, jo tad, jo labāk uzņēmumam ies, jo vairāk tu saņemsi gan no pašreizējās, gan no nākotnes uzņēmuma peļņas.

Ir diezgan stulbi, ja augstas pakāpes speciālists savu mūžu nostrādājis, piemēram, 5 firmās un nav miljonārs. Vienkārši paradoks slēpjas tajā, ka ASV cilvēki ir uzņēmīgāki. Ja maksātu tikai algas, tad daudzi nestrādātu lielās kompānijas un mēģinātu savus biznesus, bet kopēji modelis ir optimālāks, ja vairāki cilvēki strādā pie viena projekta, tāpēc efektīvāk ir tā, ka viņi visi ir dalībnieki lielākā uzņēmumā, nekā katrs savā mazajā. Kad Latvijas speciālisti to sāks apzināties, tad Latvijā arī tā būs.

Aleksej, ja tas ir bonuss, tad ASV šādi bonusi ir ļoti izplatīti, jo tiek realizēti daudzās lielajās kompānijas (zinu, jo esmu par to interesējie). Pat Latvijā, draugi, kuri strādā ASV programmatūras izstrādes firmas Latvijas filiālē saņem daļas uzņēmuma. Un viņi ir ierindas programmētāji (protams jāatzīts, ka labi (bijušie olimpieši)). Taču tas pierāda, ka šāds mehānisms atmaksājas un ir gan efektīvs, gan motivējošs. ASV biznesa modeļi tomēr ir sevi praktiski pierādījuši, kā diezgan efektīvi. Principā ja programmētāji būti sociāli ideoti, varētu viņus piespiest programmēt pret kartupeļiem un pienu, taču viņi grib naudu un pie tam daudz naudu. Bet viņi vēl nav apzinājušies savu vērtību, lai prasītu daļas. Tu runā par kapitāla ieguldīšanu. Bet tikpat labi mēs varam programmētāja darbu novērtēt kā kapitālu, kur par daļu viņš saņem atlīdzību, bet daļu iegulda firmā un saņem pretī firmas daļas. Pašlaik programmētāji nevar vienkārši vairāk prasīt naudu, jo tad juktu ārā daudzi biznesa modeļi, bet viņi vēl neapzinās, ka viņiem pienākas vairāk un ka šo starpīpu var prasīt uzņēmuma daļās. EDIT: Kas attiecas par mani, tad jā, es prasīju daļas firmā un dabūju tieši tik cik prasīju, jo savādāk vienkārši nepiekāpos, bet izrādās, ka biju vajadzīgs. Ja visi programmētāji sāks prasīt daļas firmās un nepiekāpsies savādāk, tad drīzi vien tā būs ierasta lieta asī Latvijā, ne tikai ASV, ka speciālisti saņem daļas. P.S. Protams es runāju par speciālistiem.

Piemērs iz dzīves: Pirms kāda laika pazīstam mediķis - augstas klases profesionālis, interesējās par darbu ārzemēs un tur bija tādi sludinājumi: Firma meklē tādu un tādu speciālistu, pēc 2 gadiem speciālistam būs 50% firmā. Uzņēmums bija tāds, kur šis bizness balstījās uz šī speciālista darbu. Ja Latvijā ir IT kantoris, kurā 80% darba (atskaitot lietvedību un saikni ar klientiem) balstās uz IT speciālistiem, tad ir tikai normāli, ja vismaz 50% firma ir pieder šājā uzņēmumā strādājošiem speciālistiem.

Aleksej, tā nu gluži nav. Naudu kā tādu nevienam nevajag. Vajag lietas un pakalpojumus, kurus par to var nopirkt. Vajag labas nākotnes iespējas, utt. Par tirgus principiem es piekrītu, bet ne kā naudu kā vienīgo tirgus instrumentu. Ja cilvēks strādā uzņēmumā, tad viņam ir morālas tiesības prasīt tajā daļas, it sevišķi, ja viņš ir svarīgs ķēdes posms. Piemēram tāda kompānija, kā Google, maksā saviem darbiniekiem, ne tikai algu, bet arī dod daļu firmas (akcijas). Tagad pirmie 1000 gūglē strādājošie darbinieki jau, dēļ google akcijām, ir kļūvuši par miljonāriem (precīzāk viņu akciju vērtība ir virs 5 miljoni dolāru katram). Un tas ir tikai godīgi, jo nejau viens vadītājs uzceļ firmu, bet gan visi kopā. ASV tas jau sen ir saprasts un 99% uzņēmumu speciālisti ar laiku ir līdzīpašnieki un bieži vien pat lielāki īpašnieki kā vadītāji. Latvijā tikai cilvēki vēl ir ar tādu postpadomju domāšanu un neapzinās, ka pienākas, vai kautrējās prasīt daļas- nesaprot, ka uzņēmums bez darbiniekiem ir tukša graša vērts. Bet principā es ieteiktu jebkuram speciālistam prasīt daļas uzņēmumā.