codez

Nesen paziņa sāka strādāt lielā starptautiskā IT korporācijā ar 6 ciparu gada atalgojumu. Viņš nezināja, ne valodu, kuru vajag pozīcijā, ne pārzināja tehnoloģijas nozarē, kurā būs jāstrādā. Taču viss, ko no viņa prasīja, bija labas problēmu risināšanas spējas, kuras viņš pierādīja risinot uzdevumus sev zināmā valodā. Tālāk jau apguva gan nepieciešamās valodas, gan tehnoloģijas. Labs programmētājs ir nevis tas, kurš zin vienu vai otru lietu, bet tas, kurš var ātrā laikā apgūt sev pilnīgi nezināmas lietas un uzreiz sākt radīt pievienoto vērtību. Labs programmētājs mācoties programmēt neapgūst valodu, bet gan programmēšanas paradigmas, kuras pēc tam bez problēmām var pielietot jebkurā valodā.

Par "moderniem" ofisiem lasīju, ka pētījumos secināts, ka open tipa offisos produktivitāte ir zemāka, nekā, ja telpas ir sadalītas atsevišķos kabinetos. Tas saistīts gan ar fona trokšņa radīto stresu, gan spēju grūtāk nodrošināt klimata kontroli, gan pat tādu lietu kā biežāku slimošanu dēļ tā, ka ilglaicīgi atrodas vienā telpā ar lielu skaitu citu cilvēku.

Ja pareizi saprotu, tad 1000 eur ir dienā? Izklausās labi, jo vairums publiski pieejamo remote piedāvājumi ir 300 - 800 eur/dienā robežās.

Tur jau tā problēma, ka tagad nevar nelikt, jo savādāk tas būs administratīvais likumpārkāpums. Lieta tāda, ka praksē visdrīzāk reti kurš saņem sodu, bet šādi absurdi likumi, kuri teorijā eksistē, bet praksē tiek uzspiesti reti, ir ļoti daudz. Taču dēl tā rodas situācija, ka ļoti bieži parasts pilsonis vai uzņēmums darbojoties pārkāpj desmitiem šādu nesvarīgu un absurdu likumu un, ja kādam (parasti valsts iestādēm) kādreiz vajag kārtīgi piesieties kādam, tad var katru šādu sīkumu izmantot. Bet vēl joprojām daži nevar iebraukt, ka nav runa par to likt algu vai nelikt, vai likums ir pozitīvs, vai negatīvs, bet gan par to, ka šāda veida likumiem (kuri ierobežo izpausmes brīvību un iejaucas 2 indivīdu savstarpējās attiecībās) vispār nebūtu jābūt. Šāda veida likumi ir amorāli.

Tās ir 2 cilvēku savstarpējās attiecības - attiecīgi potenciālā darba ņēmēja un darba devēja. Tas, ka ar vienu sludinājumu tiek nodibinātas vairākas divpusējas attiecības, nemaina to, ka tās ir divpusējas. Tad tikpat labi tava frizūra ir publiska, kad atrodies publiskā vietā, un tev būtu pieņemams likums, ka visiem iedzīvotājiem matiem jābūt vienādā krāsā. Kādas tiesības kādam ir noteikt, ko kāds liek savā piedāvajumā un ko nē. Ja tevi neapmierina piedāvājums ignorē, bet uzskatīt par labu esam principu, ka kādam ir tiesības noteikt, kas tev jāraksta savā piedāvājumā, ir virzīšanās autoritārisma un tātad atpalicības virzienā. Bez tam, Latvijas Satversmē pat ir noteikts, ka cenzūra ir aizliegta. Aizliegums neiekļaut noteiktu informāciju ir tiesību brīvi izplatīt informāciju pārkāpums. 100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Tak netērē, kas tev liek tērēt laiku. Ja tirgus uzskatīs, ka efektīvāk ir norādīt atalgojumu, tad tie, kas nenorādīs būs zaudētāji. Punkts. Bet ar valsts autoritāro varu noteikt, ko tev jāraksta sludinājumos un ko nav, ir daudz, daudz ļaunāk un politiskais virziens, kurā virzās sabiedrība, daudz bīstamāks, nekā tava īslaicīga problēma ar potenciālās algas nezināšanu dodoties uz darba interviju. P.S. Es vēlreiz atkārtoju, es esmu par to, lai darba devēji norādītu atalgojumu, bet esmu daudz, daudz vairāk pret to, ka kādam ir tiesības piespiest citam, ko tas drīkst un ko nedrīkst rakstīt darba sludinājumā.

Likums nemaina pilnīgi neko, jo: 1) vari norādīt lielu diapazonu; 2) likums neuzliek par pienākumu algot par to algu, kas norādīta sludinājumā; Bet liekas, ka lielākā daļa nesaprot, kur ir daudz lielāka problēma - un tā ir, ka valsts (ierēdņi) uzskata, ka tiem ir tiesības iejaukties 2 cilvēku savstarpējās attiecības ar šādiem ierobežojumiem. Un, ka šis ir tikai viens no tūkstošiem bezjēdzīgu ierobežojumu, kuri padara šīs valsts ekonomiku par stipri regulētu, tāpēc tā nespēj atrast optimālos variantus un attīstīties optimāli labi. Ekonomikā katrs regulējums tikai pasliktina tās attīstību, jo rada ierobežojumus, starp kuriem var būt optimālie varianti, kuri ir aizliegti.

Šis likums (pat, ja daļa par diapazoniem tiku uzlabota ar stingrāku ierobežojumu) tāpat nekādi nepalīdzēs, jo tāpat vari "apvārdot" un pateikt, ka maksāsi mazāk kā sludinājumā norādīji. Likums neuzliek par pienākumu noalgot par to summu, kuru uzrādīji sludinājumā.

Kasspar, uz absurdiem likumiem ir jānorāda, lai cilvēki sāk just, ka tos apspiež un apkrauj ar lieku birokrātiju un pretojas tam. Jo vairāk norādīto redz, jo vairāk tādu, kas sajūt, ka ir apspiesti, jo vairāk tādi, kas tam varētu pretoties. Bet tā vietā, lai protestētu pret absurdiem likumiem, vairums vienkārši pakļaujas, it kā tas būtu normāli. Ko es gribētu sagaidīt no kompāniju vadībām: - vēstuļu un elektronisko iesniegumu kaudzi atbilstošajām ministrijām un saeimai ar protestu pret šāda veida likumiem; - brutālu likuma apiešanu ar algas diapazoniem 430 - 10`000. Draugiem 1000 - 4000 arī gan nav slikti. P.S. Es gribu, lai uzņēmumi norāda algas, bet es neuzskatu, ka kādam ir tiesības diktēt, ka uzņēmumiem tas ir jādara obligāti. Es uzskatu, ka tie uzņēmumi, kas nenorāda atsevišķos gadījumos paši ir zaudētāji, taču ir pozīcijas, kur objektīvi nevar norādīt šauru diapazonu, jo tas ir plašs un līdz ar to tā norādīšana maznozīmīga. Galu galā tirgus noliks visu pa plauktiņiem, bet jebkurš regulējums pasliktina tirgus iespēju atrast labāko variantu.

Brauc uz Kubu, Ziemeļkoreju vai Venecuēlu, ja tev patīk, ka valsts drīkst iejaukties 2 cilvēku savstarpējās attiecībās. Problēma ar valsts regulējumiem ir tāda, ka ierēdņi nezin kā ir labāk. Kā ir labāk nosaka tirgus, kurš atlasa efektīvos no neefektīvajiem. Varbūt vienā nozarē labāk ir norādīt, bet citā nē. Varbūt vienā reģionā ir labāk norādīt, kamēr citā nē. Katrs šāds ierobežojums ir kā koks tirgus ekonomikas riteņu spieķos un tad, kad šādi regulējumi ir simtiem, tad visi sāk brīnīties, kāpēc vienkāršas lietas vairs ekonomikā nestrādā. Ja es meklētu darbiniekus, principā pēc norādītu amplitūdu no minimālās algas līdz 1 miljonam un katru nedēļu rakstītu vēstules likumdevējiem, par šādu absurdu likumu pieņemšanu.

https://likumi.lv/doc.php?id=26019

Starp citu, no 28. novembra: https://likumi.lv/doc.php?id=26019

Muļķības. Civillikums skaidri un gaiši pasaka, ka mājsaimniecības darījumos viens laulātais var aizstāt otru un, ka laulības laikā iegūtā manta ir kopīga. Attiecīgi, ja telefons ir iegādāts laulības laikā, tas pēc būtības ir kopīgs un pēc likuma tiesības to lietot abiem ir vienādas. https://likumi.lv/doc.php?id=225418

Šo var par brīvu uzlikt jebkurš, tikai jāieliek, piemēram, cronā, lai automātiski atjauno (90 dienu termiņš): https://letsencrypt.org/

Nu, vecīt, neatšķir arābu simbolus no urdu?

Aizliegumu izpaust algu var balstīt tikai uz komerclikuma 19. pantu par komercnoslēpumu: Tātad, lai darba samaksas apmēram varētu tikt piešķirts komercnoslēpuma statuss ir jāizpildās visiem šiem punktiem. Manuprāt, to nav iespējams izdarīt, jo neizpaužas 1., 2., 3. un visdrīzāk arī 4. punkts 1. Lai arī ziņas par to, cik darba devējs maksā saviem darbiniekiem ir uzņēmuma ziņas, taču ziņas par to, cik konkrētais cilvēks nopelna, ir cilvēka paša ziņas un nav uzņēmuma ziņas un attiecīgi neietilpst uzbēmumā. Attiecīgi, uzņēmuma mēģinot aizliegt darbiniekam izpaust ziņas, kuras ir paša darbinieka ziņas, tiek pārkāpts satversmes 100. pants: Un pat, ja kaut kādā veidā izdomātu, ka komerclikums tomēr nosaka, ka šī darbinieka informācija (ziņas par to, cik darbinieks pelna) pieder arī darba devējam, tad satversme tik un tā ir tiek ņemta kā svarīgāka. 2. Šādas ziņas var būt pieejamas daudzām trešajām personām (un šī pieejamība ir noteikta ar citiem likumiem): gada deklarācijā, kurai atsevišķos gadījumos jābūt publiskai, vid darbiniekiem, bankas darbiniekiem, apdrošināšanas darbiniekiem, savam grāmatvedim, radiniekiem, tiesu izpildītājiem, utt.; 3. Varbūt caur baltiem diegiem pinot, tiesā varētu pierādīt, ka šādām ziņām ir vērtība un, ka kāds tās varētu pirkt, bet realitātē man šķiet to būtu grūti izdarīt; 4. Ja darba devējs atlaistu darbinieku pēc komercnoslēpuma izpaušanas punkta, darba devējam reāli tiesā būtu jāpierāda, ka ziņas par šī konkrētā darbinieka algas apjomu var radīt viņam zaudējumus. Manuprāt, visi šie algas apjoma kā komercnoslēpuma punkti darba līgumos ir pretlikumīgi un, manuprāt, uzņēmums, kurš cenšas uzspiest darbiniekam kaut ko pretlikumīgu, ir p!#@&s.

Ja nezini piekļuves kodu, tad uzliec kaut kur mazu novērošanas kameru un uzzini to.

Ja Android telefons un vajadzīga tikai pozīcija, varētu pietikt ar šo: https://play.google.com/store/apps/details?id=com.google.android.apps.adm Bet vispārīgā gadījumā ir ļoti daudz un dažādas bērnu lokācijas noteikšanas un pret nozagšanas programmas ar iespējām sākot no lokācijas noteikšanas un beidzot ar +- pilnīgu telefona kontroli un Google dod ļoti daudz risinājumus, tai skaitā maksas pakalpojumus, kuri izskatās diezgan advancēti: https://www.google.lv/search?q=android+spy+spouse+app

Kāpēc tu ej skolā, ja tu negribi mācīties vai tev nevajag to, ko tur māca? Tā taču ir lieka laika tērēšana.

Ļoti daudzos gadījumos "milzīgi datu apjomi" nav problēma. Piemēram, tu uztaisi kvadrokopteri un negribi programmēta advancētu stabilizācijas algoritmu. Viss, kas tev atliek, ir paņemt sensoru (akselometra, augstuma, gps, utmldz.) datus, regulēt 4 motoru jaudu un pa vidu iebāzt +- loģiski sakonfigurētu neironu tīklu. Un apmācība var sākties, savukārt datu daudzums tev ir neierobežots, jo tie visu laiku tie tiek ģenerēti (nolasīti no sensoriem). Vispārīgās tendences pagaidām ir: 1)interpretācija / saprašana - mēģina no lielas kaudzes datu izvilkt kādu globālāku secinājumu. Novērošana(objektu, sejas, emociju, auto numuru, utt. atpazīšana), medicīna(asins, MRT, CT un citu attēlu analīze un diagnozes noteikšana), interneta reklāmā (kādas un kur reklāmas izvietot), utt. 2)optimizācija - neironi tīkli rada algoritmus, kuri veic kādu procesu optimālāk, nekā līdz šim - finansu instrumentu tirdzniecība, robotu automatizācija (piemēram, tas pats drones stabilizācijas piemērs). Otrais bieži var izmantot jau kāda labi izveidota 1. saprastos datus. Piemēram, veikalā neironu tīkls varētu izmantot kamerās atpazītās cilvēku seju emocijas, lai izvēlētos fona mūziku, kura uzlabotu veikala ienākumus.

segvārds st0ne ir no stoned?

Pilnībā varu šim pievienoties. Pārtiku pērku reizi 5 - 7 dienās un 70% no cash & carry, kur var nopirkt lielos iepakojumus un vidēji sanāk 30 - 50% lētāk kā Maxima vai Rimi, bet kādu 20 - 25% no pirvātajiem (gan lētāk, gan pilnībā var izvairīties no nodokļiem, gan vietējiem labāk, gan kvalitatīvāk/veselībai labāk) - piena produkti, gaļa, ogas, dārzeņi, utmldz.

Atrodi citur kompāniju, kur strādāt, vai noslēdz normālu līgumu ar noteiktu termiņu, stokiem un citiem bonusiem, kā tas ir normālā praksē. Varētu padomāt, ka pasaulē nav nenormāls programmētāju trūkums, bet salīdzinoši augstās programmētāju algas ir tikai laimīga sakritība. Naivi ir domāt, ka pabalsti ir par velti un ka tu samaksā par tiem mazāk, nekā pēc tam saņem. Nedomāju, ka tādiem inteliģentiem cilvēkiem kā programmētājiem vajadzētu būt problēmām ar savas finansiālās neatkarības un stabilitātes īstermiņa un ilgtermiņa organizēšanu, ka ta ir jāuztic neefektīvam, pārbarotam ar ne tik augstu intelektu esošu ierēdņu baram, kuri pat ar 1 neironu savās smadzenēs nav ieinteresēti tavā labklājībā un pat vairāk - tevi pat nepazīst.

Nav jau tik traki, Latvija, atšķirībā no Vācijas, ir diezgan brīva valsts, pietam ar salīdzinoši mazu relatīvo apdzīvotību - tātad vairāk vietas, vairāk gaisa. Vienkārši vajag braukt uz Latviju, bet strādāt attālināti kādā UK vai USA kompānijā.

Domāju, ka darba devējam ir tiesības noteikt par komercnoslēpumu tikai to informāciju, kur ir viņa kā darba devēja informācija - tātad to, cik viņš maksā atalgojumu, bet ne to informāciju, kura ir privāta darba ņēmēja informācija - tātad to, cik darbinieks saņem. Tas, ka šī informācija ir stipri korelējoša, nenozīmē, ka darba devējs to var noteikt kā savu komercnoslēpumu. Praksē jebkuram darbiniekam šī informācija būtu tāpat jāizpauž, ņemot kredītu vai grāmatvedim, kurš kārto tavu kā privātpersonas grāmatvedību, piemēram, par IIN atmaksu, utmldz.

Vēl viens video par tādiem cilvēkiem kā Mr.Key (valstistiem):